Kollijs jeb skotu aitu suns ir viena no visvecākajām un skaistākajām šķirnēm, kādu Anglija ir dāvājusi suņu mīļotājiem. Starp daudzām suņu šķirnēm kolliji ir viena no retajām, kas piedzīvojusi tādas popularitātes svārstības.
Ir divu paveidu kolliji – gludspalvainie un garspalvainie. Garspalvainie kolliji bija gani, kas sargāja un aizstāvēja lopus ganībās, bet gludspalvainie dzina un apsargāja lopus, vedot tos uz tirgu. Abi kolliju paveidi attīstījās paralēli, taču gludspalvainie kolliji neguva tādu popularitāti kā garspalvainie.
Ja daudzu suņu šķirņu izcelsme ir zināma (kam un kad par godu tika nodēvēta šķirne), tad daudzu pasaules valstu kinologi nav spējuši nonākt pie vienota viedokļa par vārda “kollijs” izcelsmi.
1870. gadā kāda avīze atskaitē par Londonas suņu izstādi iepazīstina savus lasītājus ar kollijiem, nosaucot tos kā “highland sheepdog” – “augstkalnes aitu suns” – un arī “scotch colley” – “skotu kollijs”. P.H. Herminghauzs ikgadējos britu kinoloģijas kluba izdevumos atrada piezīmes par šķirnēm “sheep dog” un “scotch collies”. 1881. gadā parādās jau precīzs apzīmējums: “colleys, rough coales” – garspalvainais kollijs – un “colleys, smooth coales” – gludspalvainais kollijs. 18. gadsimta beigās šis vārds tika pārmantots jaunangļu valodā un pārtapa par “collie” – kollijs.
Rakstiskas liecības par šķirnes izcelsmi nav atrastas. Daži vēsturnieki uzskata, ka kolliju priekšteči tika ievesti Skotijā un Ziemeļanglijā pagājušās tūkstošgades vidū no Islandes. Citi apgalvo, ka senie kolliju priekšteči ieradušies kopā ar romiešu iekarotājiem vēl 500 gadus pirms mūsu ēras. Kā šķirne kolliji attīstījās Skotijā.
Daudzu gadsimtu gaitā Skotijas gani audzēja šos suņus, pielietojot tos dažādām vajadzībām – kā aitu suņus, kā sargsuņus un arī kā medību suņus. Kolliju darba spējas ir attīstītas gadsimtiem ilgi. Skarbais Skotijas kalnu klimats ir padarījis kollijus ļoti izturīgus, tādus, kuri viegli pārcieš jebkuras klimatiskās un sadzīves grūtības. Kollijiem ir izstrādājusies un nostiprinājusies smalka oža, lieliska redze un dzirde, kuru sekmē auss gliemežnīcas forma, kas augšpusē viegli noliekta, kad suns uzmanīgi ieklausās, un kura veido īpašu “skaņu kārbiņu”. Ar tās palīdzību ir dzirdamas pat ļoti attālas skaņas. Ganos attīstīta dzirde ir ļoti svarīga. Par to savulaik rakstījis Stoibls: “Neviens suns nav tik atkarīgs no dzirdes asuma un atbilstošās ausu formas kā kalnu kollijs. Kalnu valstībā jebkuros laika apstākļos kollijam ir jāatšķir saimnieka svilpiens no tāliem putnu kliedzieniem vai arī nomaldījušās jēra blējiens no dūdu skaņām tālumā.”
Ciešais kontakts ar cilvēkiem un sarežģītais darbs ar lopiem ir attīstījis kolliju apķērību un intelektu, kā arī paaugstinātu pienākuma apziņu. Šīs īpašības kolliji ir pierādījuši darbā, it kā apzinoties visu uz viņiem likto atbildību. Pateicoties savam neparastajam talantam, ganot un apsargājot lopus, kolliji ir iemantojuši lielu cieņu un autoritāti Skotijas ganu vidū. Kolliji kļuva par ģimenes locekļiem ar tādām pašām tiesībām kā tuvākie radinieki, un viņus kā ģimenes locekļus ņēma līdzi pat uz baznīcu.
Anglijā un Skotijā par kollijiem tika sacerētas leģendas, par viņiem runāja ar sajūsmu, apdziedāja senās sāgās un tautasdziesmās. Sākot ar 1800. gadu, daži kolliju īpašnieki sāk interesēties par šķirnes uzlabošanu.
Izstādē Birmingemā 1860. gadā tika demonstrēti gan sporta suņi, gan tie, kas pie šīs kategorijas nepiederēja. Šajā izstādē pirmo reizi tika demonstrēta aitu suņu klase. Ringā visi aitu suņi tika izstādīti kopā, to skaitā bija arī kolliji. Pamazām kolliju popularitāte pieauga, un izstādēs viņi tika pārstāvēti arvien kuplākā skaitā. Tā, piemēram, Birmingemas izstādē 1871. gadā piedalījās jau 17, bet 1875. gadā – 62 kolliji.
Tiek veidotas pirmās ciltsgrāmatas, kurās no sākuma tika ierakstīti visi aitu suņi, tostarp arī kolliji. Bet vēlāk parādās jau atsevišķas sadaļas – garspalvainie un gludspalvainie kolliji.
Amerikā populārāko kolliju īpašnieku vidū bija baņķieris Morgans un daži ASV prezidenti.
Liela šīs šķirnes cienītāja bija Anglijas karaliene Viktorija (1837. – 1901.), kura turēja kollijus Skotijas Balmorālas un Vindzoras pilīs. Pateicoties karalienei, kolliji kļuva vēl populārāki. Viņas favorīti bija baltie kolliji. Karalienes piemēram sekoja ASV p rezidenti, kuri turēja baltos kollijus Baltajā namā. Tagad Anglijā baltas krāsas kolliji tiek brāķēti.
Krievijas imperatora Nikolaja II galmā arī dzīvoja kolliji – Edinburgas hercoga dāvana. Ir saglabājusies cara Nikolaja un viņa dēla Alekseja foto kopā ar rudu kolliju Tleo, kurš pat piedalījās Krievijas suņu izstādēs. Caram Nikolajam II piederēja apmēram 12 tīrasiņu kolliji.
Turēt savā īpašumā izcilus kollijus, saņemt izstādēs augstus titulus un kopā ar tiem skaļu popularitāti – to prasīja labais tonis aristokrātiskajā sabiedrībā. Kolliji iekaroja pasauli ne tikai ar savu skaisto ārieni, bet arī ar lieliskām darba spējām, kuras viņi nebija pazaudējuši, kļūstot likteņa lutināti. Aitu suņu sacensībās kolliji nemainīgi bija līderi. Kolliji tika izmantoti arī kā policijas suņi Francijā un ASV (Ņujorkā). Vācijā viņi “dienēja” armijā. Skandināvijas valstīs vēl šobaltdien kollijus izmanto valsts robežu sardzē. Cariskā Krievija iepirka Anglijā 400 kollijus, kuri kļuva par suņiem-sanitāriem Krievu – japāņu kara laikā.
1938. gadā tika izdota lieliska angļu rakstnieka Ērika Naita grāmata “Lesija atgriežas mājās”. Šī grāmata ir pārtulkota daudzās pasaules valodās, tai skaitā arī latviešu. Pēc Otrā pasaules kara ASV tika nolemts uzņemt filmu pēc šīs grāmatas motīviem. Līdz šim brīdim kolliji nav zaudējuši savu popularitāti pasaulē. Viņi priecē mūs ar savu skaistumu, bet viņu rakstura īpašības izraisa apbrīnu katrā, kas vien kādreiz ir ar viņiem iepazinies.
Kollijs ir tipisks Eiropas aitu suņu grupas pārstāvis, viņš ir izturīgs, nenogurdināms, viegli audzināms. Ja pret kolliju izturas labi un draudzīgi, tad viņš darīs visu, kas vajadzīgs, un ne tikai pēc komandas, bet nolasot vēlmi no saimnieka acīm. Marija Kopfsteina raksta: “Kollijs ir suns ar lielu pašcieņu. Viņš vēlas, lai viņu uztvertu kā līdzvērtīgu un līdztiesīgu biedru. Paklausīgs kollijs var būt tikai un vienīgi brīvprātīgi. Ar labu no viņa var panākt daudz, ar ļaunu – pilnīgi neko”.
Tomass Brauns, viens no suņu rakstura pētniekiem, savā grāmatā “Mūsu draugs kollijs” raksta: “Viņš ir noderīgs un gudrs dzīvnieks – viens no pašiem miermīlīgākajiem, paklausīgākajiem un cēlākajiem suņu rases pārstāvjiem. Viņš vienmēr uztver sava saimnieka vēlmes, ātri un ar sajūsmu izpilda tās. Šķiet pat, ka viņam sagādā lielu baudu kalpot cilvēkam. Dabas radīts ar instinktīvu darba mīlestību, viņš nemēdz būt vairāk apmierināts kā tad, kad cenšas pielietot savus talantus cilvēka labā, vienmēr būdams tam uzticīgs. Kollijam ir ļoti labi attīstīta pienākuma apziņa un atbildības sajūta. Viņa apbrīnojamās spējas liecina par gandrīz cilvēcisko saprātu, protams, individuālu un neatkarīgu, bet tik un tā – spēcīgi izteiktu.”
Kādā no mūsdienu suņu enciklopēdijām ir teikts: “Kollijs – suns ar asu vīrieša prātu un apburošām sievietes manierēm. Kollijs pats nekad neiesaistās nepatīkamos starpgadījumos, bet, iekļūstot tajos, izturas ļoti saprātīgi. Sākumā viņš vienkārši ignorē nepatikšanas, stāv tām pāri, taču, kad viņa pacietības mērs ir pilns, viņš prot sevi aizstāvēt un pasargāt vislabākajā veidā.”
Margareta Osborna raksta: “Kollijiem ir izteikti savs raksturs. Šķiet, ka kollijs ir pats uzticamākais no visiem suņiem, maigs, mīlošs, ar asu prātu, kas brīžiem šķiet cilvēcisks. Kollijiem telepātiskās spējas ir attīstītas daudz spēcīgāk nekā citām suņu šķirnēm. Kollijiem ir izteikta izpratne par labo un ļauno.”
Pret savas ģimenes locekļiem, kā arī mājdzīvniekiem, kollijs izturas ar lielu sapratni un mīlestību. Galvenais kollijam – miers un saticība ģimenē. Kollijs ir maigas dabas, viņš ir pats labākais draugs.
Džeimss Deglaits grāmatā “Kolliji” šādi raksturo šķirni: “Cēls, bruņiniecisks, izveicīgs, graciozs, ārēji mierīgs un pārliecināts, bet tajā pašā laikā pieticīgs, ar mierīgām un uzticīgām acīm, kurās atspoguļojas nopietnība.” Savukārt Rolands Džonss saka: “Tie, kuri meklē uzticamu, tīrīgu, skaistu un inteliģentu suni, labu biedru mājās un pastaigās, nenožēlos kollija izvēli, jo neizvēlēties kolliju – tas nozīmē neiepazīt daudzas lieliskas rakstura īpašības, kādas nepiemīt nevienai citai suņu šķirnei.” Kollijs pievērš sev uzmanību kā sevišķi skaists suns, vērīgs un aktīvs, bez jebkādas neproporcionalitātes ķermeņa daļās. Kollijs izskatās mierīgs un pašcieņas pilns. Viņa kustībām jābūt graciozām un maigām. Bagātīgs apmatojums kopā ar pareizas formas galvu un maigu acu izteiksmi padara kolliju par patīkamu un elegantu suni, kurš ar savu ārējo izskatu izraisa patiesu apbrīnu. 

FCI šķirnes standarts Nr.156

 GARSPALVAINAIS KOLLIJS

IZCELSMES VALSTS: Lielbritānija.

ORIĢINĀLĀ STANDARTA PUBLICĒŠANAS DATUMS: 08.10.2012.

PIELIETOJUMS: aitu suns.

FCI KLASIFIKĀCIJA: 1.grupa Aitu un ganu suņi (izņemot Šveices ganu suņus) 1. apakšgrupa: aitu suņi. Bez darba spēju pārbaudes.

ĪSS VĒSTURISKAIS APSKATS: garspalvainais un īsspalvainais kollijs ir izskatā vienādi suņi ar atšķirību vilnas garumā.Domājams, ka šķirne ir veidojusies no Skotijā ievestajiem romiešu suņiem, kuri krustojušies ar vietējiem tipiem. Pūrists var norādīt uz smalkajām atšķirībām, kuras atklājās nākotnes audzēšanai izvēlētajā individuālo audzētāju selekcionētajā vaislas materiālā,tomēr nenoliedzams ir fakts, ka divas šķirnes pavisam nesen cēlušās no tā paša vaislas materiāla un patiesībā atklāj asiņu līnijas, kuras var atrast kopīgas līdz pat šai dienai. Garspalvainais kollijs ir nedaudz smalkāka Skotijas aitu suņa oriģinālā darba kollija versija, no kuras viņš ir veidots vismaz vairāk kā simts gados. Daudzi suņi joprojām var apmierinoši strādāt, ja viņiem dod iespēju. Pamata vēstījums ir tāds, ka, neskatoties uz visu savu skaistumu, kollijs ir darba suns.

KOPĒJAIS IESPAIDS: Kā sunim, kuram piemīt liels skaistums, stājā demonstrējot lielu pašcieņu, tam nav nevienas kopumā neproporcionālas daļas. Fiziskās uzbūves līnijas atklāj darbīgumu un spēku, ir brīvas no lempīguma un ne miņas no rupjuma. Izteiksme ir visnozīmīgākā. Ja vērtē tam atbilstošās iezīmes, tad to nosaka pilnīga galvas un purna, acu lieluma, veida, krāsas un novietojuma harmonija, pareizs ausu novietojums un turēšana. UZVEDĪBA/ TEMPERAMENTS: draudzīga daba bez mazākām nervozitātes vai agresivitātes iezīmēm. Lielisks suns-kompanjons, draudzīgs, laimīgs un darbīgs, lieliski saprotas ar bērniem un citiem suņiem.

GALVA: liela nozīme ir galvas īpašībām, kurām jābūt saskaņā ar suņa lielumu. Skatoties no priekšas vai sāniem galva atgādina labi nogludinātu, strupu, tīru ķīli, kurš pamatā ir ar gludām kontūrām. Malas sašaurinās pakāpeniski un vienmērīgi virzienā no ausīm līdz melnajam degunam. Skatoties profilā galvaskausa augšdaļas un purna līnijas veido divas taisnas, paralēlas līnijas, kuras ir vienāda garuma un sadalītas ar pāreju no pieres un purnu.Viduspunkts starp acu iekšējiem kaktiņiem (kas ir pareizi izveidotas pārejas centrs)ir galvas garuma līdzsvara centrs. Galvaskausa dziļums no uzacīm līdz apakšžoklim nekad nav pārmērīgs.

GALVASKAUSA DAĻA: Galvaskauss: plakans. Pāreja: viegla, bet pamanāma.

PURNA DAĻA: Degungals: vienmēr melns. Purns: līdzenā, labi noapaļotā purna gals ir strupš, nekad nav kvadrātveida.Nav sašaurināts.Žokļi/zobi: zobi spēcīgi, apakšžoklis labi attīstīts. Zobi laba lieluma. Perfekts, regulārs un pilns šķērveida sakodiens, t.i., augšējie zobi cieši noklāj apakšējos zobus un ir plati novietoti žokļos. Vaigi: vaigu kauli nav izteikti. Acis: ļoti svarīga iezīme, kas raksturo pievilcīgu izteiksmi. Vidēji lielas (nekad nav ļoti mazas), nedaudz slīpi novietotas, mandeļveidīgas un tumši brūnā krāsā, izņemot marmorkrāsas suņus, kuriem bieži vien acis (viena vai abas) ir zilā vai krāsā ar ziliem ieslēgumiem. Inteliģences pilna izteiksme, ar dzīvu un vērīgu skatienu, kad suns klausās. Ausis: mazas, nav novietotas nedz pārāk tuvu, nedz tālu viena no otras galvaskausa augšdaļā. Miera stāvoklī ausis sakļautas uz aizmuguri, bet uzbudinājumā paceļas un tiek turētas pusstāvus, kas nozīmē, ka aptuveni divas trešdaļas auss ir stāvoša un augšējā viena trešdaļa ir dabiski nolaista vertikāli pret horizontu.

KAKLS: muskuļots, spēcīgs, laba garuma, viegli izliekts.

ĶERMENIS: Mazliet garāks nekā augstums skaustā. Mugura: stingra. Jostas vieta: nedaudz izteikta. Krūtis: dziļas, pietiekami platas aiz lāpstiņām; ribas labi izliektas.

ASTE: gara, astes pēdējais skriemelis sniedzas vismaz līdz lecamajai locītavai. Miera stāvoklī tiek zemu turēta, bet ar nelielu, augšup vērstu ieliekumu galā. Drīkst turēt priecīgi paceltu satraukumā, bet nekad augstāk par muguras līniju.

KĀJAS

PRIEKŠKĀJAS: Pleci: nolaideni un ar labiem leņķiem. Elkoņi: nav nedz savērsti, nedz izvērsti. Augšplecs: priekškājas taisnas un muskuļotas, noapaļotiem, vidēji spēcīgiem kauliem. Priekšķepas: : ovālas, ar spēcīgiem spilventiņiem. Pirksti izliekti un cieši sakļauti. PAKAĻKĀJAS: Ciska: muskuļota. Celis: labi izteikts. Apakšciska: stingra un stiegraina. Lecamās locītavas: labi nolaidenas un spēcīgas. Pakaļējā ķepa: ovālas, ar spēcīgiem spilventiņiem. Pirksti izliekti un cieši sakļauti. Mazliet mazāk izliekti kā priekšķepām. GAITA/KUSTĪBAS: nepārprotama šķirnes iezīme. Labs šķirnes pārstāvis nekad nav ar izvērstiem elkoņiem, tomēr kustas ar salīdzinoši satuvinātām priekškājām. Sapītas, krustojošas vai zvalstīgas kustības ir augstākā mērā nevēlamas. Pakaļkājas virzienā no lecamās locītavas uz zemi, kad skatās no aizmugures, ir paralēlas, taču ne pārāk satuvinātas; kad skatās no sāniem, kustības ir līdzenas. Pakaļkājas ir spēcīgas, ar labu atspērienu. Vēlams pietiekami plats solis un tam vajadzētu būt vieglam un bez piepūles. Būtiska ir absolūta stabilitāte.

APMATOJUMS: Vilna: apmatojums aptver auguma kontūras, ir ļoti biezs. Akots ir taisns un taustot rupjš, pavilna mīksta, pūkaina un ļoti cieši pieguļ ādai gandrīz pilnībā to nosedzot; apkakle un žabo ļoti bagātīgi, īsa vilna uz galvas un sejas, ausu galos, bet kļūst garāka virzienā uz ausu pamatni, priekškājas labi apaugušas, pakaļkājas virs lecamajām locītavām bagātīgi apaugušas, bet vilna ir īsa zem lecamajām locītavām. Aste bagātīgi apaugusi. Krāsa: sabuļkrāsa, trīskrāsaina un zila marmorkrāsa. Sabuļkrāsa: jebkura nokrāsa no gaiši zeltainas līdz bagātīgai mahagonijas krāsai vai ēnota sabuļkrāsa. Gaiša salmu krāsa vai krēmkrāsa augstākā mērā nevēlama. Trīskrāsaina: pamatkrāsa ir melna ar intensīviem sarkanbrūniem lāsumiem uz kājām un galvas. Rūsas nokrāsa akotmatiem augstākā mērā nevēlama. Zilā marmorkrāsa: pamatkrāsa ir tīra, sudraboti zila, ar šļakatveidīgiem vai marmorveidīgiem melniem plankumiem. Intensīvi sarkanbrūni lāsumi ir vēlami, bet to klātbūtnes trūkums nav jāsoda. Lieli, melni plankumi, šīferkrāsa vai rūsganums uz akotmatiem vai pavilnas augstākā mērā nevēlams. Visiem krāsojumiem jābūt ar tipiskajiem, kollijiem raksturīgajiem baltajiem iekrāsojumiem lielākā vai mazākā apmērā. Sekojošajam krāsojumam dodama priekšroka – daļēja vai pilnīga balta apkakle, balta krādziņa, kājas un ķepas, balts astes gals. Balta svītra drīkst būt uz purna vai galvas vai abiem.Pilnīgi balta vai pamatā balta krāsa ir augstākā mērā nevēlama.

AUGSTUMS UN SVARS: Augstums skaustā: suņi 56 - 61 cm. Kuces: 51 – 56 cm. TRŪKUMI: Ikviena atkāpe no iepriekšminētajiem punktiem uzskatāma par trūkumu, kura nozīmīgums ir tieši proporcionāls tā izteiktības pakāpei un ietekmei uz suņa veselību un labturību un viņa spēju pildīt viņam raksturīgos tradicionālos darba pienākumus. DISKVALIFICĒJOŠI TRŪKUMI:  Agresīvs vai pārāk bikls.  Jebkurš suns, kas skaidri izrāda fiziskas vai uzvedības anomālijas tiek diskvalificēts N.B. * Suņiem jābūt diviem skaidri redzamiem, normāli attīstītiem sēkliniekiem, kuri pilnībā atrodas sēklinieka maisiņā. * Vaislai izmantojami tikai funkcionali un klīniski veseli suņi, kuri atbilst sķirnes