Entlebuhas ganu suns – pats mazākais suns no visām četrām Šveices kalnu ganu suņu šķirnēm. Cēlies no Entlebuhas – ielejas Lucernas un Bernes kantonu rajonā. Pirmais apraksts ar nosaukumu „Entlibucherhund” tika veikts 1889. gadā, tomēr vēl ilgu laiku apencellers un entlebuhers pastāvēja kā viena šķirne. 1913. gadā četri šīs mazās kalnu ganu suņu šķirnes pārstāvji ar no dzimšanas īso asti tika parādīti suņu izstādē Langentālē profesoram Albertam Haimam, kura paspārnē norisinājās Šveices kalnu ganu suņu selekcija. Pēc tiesnešu lēmuma tie tika ierakstīti Šveices Ciltsgrāmatā (SHSB) kā ceturtā kalnu šķirne. Savukārt pirmais standarts tika izstrādāts tikai 1927. gadā.

Pēc 1926. gada 28. augusta (datums, kad tika dibināts Šveices Entlebuhas ganu suņu klubs), liels šķirnes cienītājs doktors B. Koblers ielika pamatakmeni entlebuhera tīršķirnes selekcijai un popularizēšanai. Kā rāda Šveices Ciltsgrāmata, ilgu laiku oficiāli piereģistrēto suņu skaits bija ļoti mazs, un tas liecina par to, ka šķirne attīstījās visai lēni. Kā stimuls šķirnes attīstībai kalpoja iespēja izmantot entlebuheru kā suni kompanjonu un tā universālās darba spējas – nelielā izmēra kombinācija ar kustīgumu un tām lieliskajām īpašībām, kuras jau no laika gala piemīt visiem Šveices kalnu ganu suņiem. Mūsdienās šis oriģinālais trīskrāsu suns ar īso asti kinologu pasaulē iegūst arvien jaunus un jaunus pielūdzējus.

Valsts: Šveice.

Sākotnējā standarta publicēšanas datums: 31.01.1994.

Vispārējais izskats. Vidēji liels, kompakts, nedaudz izstiepts suns. Krāsa – trīskrāsu, līdzīgi kā visiem Šveices kalnu ganu suņiem. Purna izteiksme – draudzīga, gudra un tai pat laikā vērīga un uzmanīga.

Galvenās proporcijas. Skausta augstuma un korpusa garuma attiecības 8:10. Purna garuma un galvaskausa daļas garuma attiecības 9:10.

Uzvedība un raksturs. Ļoti enerģisks, par sevi pārliecināts, drosmīgs, dzīvīgs un saskarsmē jautrs suns. Uzticīgs saimniekam un viņa ģimenes locekļiem. Neuzpērkams un uzticams sargs.

Galva. Proporcionāla korpusam. Neliela ķīļa forma. Purna augšējā līnija un galvaskausa daļas līnija ir gandrīz paralēlas. Galvaskausa daļa. Diezgan plakana un salīdzinoši plata. Platākā vieta starp ausīm, virzienā uz purnu nedaudz sašaurinās. Pakauša paugurs un pieres rieva vāji izteikti. Pāreja no pieres daļas uz purnu – ne pārāk izteikta. Vāji izteikti vaigu kauli. Purns. Spēcīgs, tam piemīt skaistas aprises, vienmērīgi sašaurinās, bet tas nav spics. Deguna muguriņa – taisna. Deguna spogulis. Melns, nedaudz izvirzīts aiz lūpu priekšējās malas. Lūpas. Cieši pieguļošas žokļiem. Melni pigmentētas. Zobi. Spēcīgi, šķērveida sakodiens. Pieļaujams: knaibļveida sakodiens, PM1 (Premolārs 1) vai divu PM1 trūkums. M3 (Molārs 3) trūkums netiek izskatīts.

Acis. Nelielas, ieapaļas. Acu krāsa no tumši brūnas līdz riekstu krāsai. Plakstiņi cieši pieguļ acu āboliem. Plakstiņu pigmentācija – melna. Skatiens – dzīvīgs, draudzīgs un uzmanīgs.

Ausis. Vidēji lielas, nokarenas. Augstu un salīdzinoši plati novietotas. Ausu skrimšļi spēcīgi un pareizi veidoti. Trīsstūra formas auss gliemežnīca, galā pareizi noapaļota. Miera stāvoklī ausis cieši pieglaustas vaigu kauliem, satrauktā stāvoklī – pie pamatnes saslietas un vērstas uz priekšu.

Kakls. Diezgan īss un resns, spēcīgs, plūstoši savienojas ar korpusu.

Korpuss. Spēcīgs, nedaudz izstiepts formāts. Krūšu kurvis. Krūtis – platas, izvirzītas un dziļas, sniedzas līdz elkoņu locītavām. Krūšu kurvis – pagarināts, ieapaļš. Mugura. Taisna, plata, salīdzinoši gara. Viduklis. Spēcīgs, vingrs, nav pārāk īss. Krusti. Nedaudz nolaideni, salīdzinoši gari. Vēders. Nedaudz ievilkts.

Aste. Astes novietojums ir tāds, ka tas veido plūstoši nolaidenu krustu līniju. Entlebuheriem ir divu veidu astes: īsa (bobtail jeb strupā aste) no dzimšanas un normāla garuma aste. Abi astes veidi ir pieņemami. Normālā garuma aste tiek turēta muguras līmenī vai nedaudz augstāk par to (šis punkts standartā atrunāts pēc tam, kad tika ieviests likums par astes kupēšanu).

Priekšējās ekstremitātes. Taisnas un paralēlas attiecībā viena pret otru, salīdzinoši īsas, pareizi novietotas zem korpusa. Labi attīstīta, bet ne masīva muskulatūra. pareizs priekšējo ekstremitāšu novietojums – ne pārāk šaurs, ne pārāk plats. Lāpstiņa. Gara, slīpa, to klāj labi attīstīta muskulatūra. Plecs. Pleca garums ir vienāds ar lāpstiņas garumu vai ir nedaudz īsāks par to. Pleca-lāpstiņas locītavas leņķis aptuveni atbilst 110-120°. Elkoņi. Piekļauti korpusam. Apakšdelms. salīdzinoši īss, taisns un spēcīgs. Pēdas. Ieapaļas, ar cieši savilktiem pirkstiem. Nagi – īsi un spēcīgi. Pēdu spilventiņi – biezi un cieti.

Pakaļējās ekstremitātes. Skatoties no aizmugures, taisnas un paralēlas attiecībā viena pret otru, novietojums – normāls, nav šaurs. Gurns. Diezgan garš. Atvērta ceļa locītava. Apakšstilbs. Tā garums aptuveni atbilst gurna garumam. Lecamā locītava. Spēcīga, novietota salīdzinoši zemu, locītavas leņķis – skaidri izteikts. Pēdas. Identiskas priekšējām.

Kustības. Plūstošs riksis, kustības ir brīvas, maigas, ātras, ar spēcīgu pakaļējo ekstremitāšu atspērienu. Priekšējās un pakaļējās ekstremitātes kustās paralēli un vienā līnijā, vienā plaknē.

Apmatojums. Struktūra. Dubults apmatojums – sedzošie (akota) mati un pavilna. Apmatojums cieši pieguļ suņa ķermenim. Akota mati resni un spīdīgi. Pavilna bieza.

Apmatojuma krāsa. Trīskrāsu apmatojums. Pamata krāsa. Tumši lāsumaina ar simetriski izvietotiem baltiem plankumiem. Lāsumi. Krāsa – no brieža („fauns”) līdz rudi-sarkanai. Novietojums – nelieli plankumi virs acīm, vaigiem, purna, uz kakla, abās pusēs uz krūtīm un uz visām ekstremitātēm. Tiem noteikti jāatrodas starp melno un balto. Baltie plankumi. Šaura balta nepārtraukta josla vijas no galvaskausa daļas virsotnes pār deguna muguriņu un var pilnīgi vai daļēji aptvert purnu. No pazodes uz leju, nosedzot kaklu un krūtis. Balti plankumi uz visām četrām pēdām. Pieļaujams (bet nav vēlams) neliels balts plankums uz kumbra (bet ne lielāks par plaukstu).

Augstums skaustā. Sunim. Optimālais augums – 44-50 cm, pieļaujamais – līdz 52 cm. Kucei. Optimālais augums – 42-48 cm, pieļaujamais – līdz 50 cm.

Trūkumi. (Katra nenozīmīga novirze no standarta tiek uzskatīta par trūkumu un tiek vērtēta atbilstoši novirzes smaguma pakāpei.) Augums, kas mazāks vai lielāks par standartā norādīto. Izvalbīta galvaskausa daļa. Īss, pārāk garš vai pārāk spics purns, „romieša” deguns. Pārāk gaišas, pārāk dziļi novietotas vai izvalbītas acis. Zemu novietotas, nokarenas vai uz skrimšļiem stāvošas ausis. Nepietiekošs sakodiens vai pārkodiens. Zobu trūkums (neattiecas uz standartā norādītajiem zobiem). Pārāk gara, iekritusi mugura. Augsta ķermeņa aizmugure, "norauti" krusti. Mazs, mucas formas krūšu kurvis. Gredzenā sagriezta aste ar lauzienu, vai virs muguras aizliekta aste. Pārāk tuvu viena otrai novietotas lecamās locītavas, mucas formas ekstremitāšu novietojums. Apmatojuma trūkumi. Pārtraukta baltā josla uz galvas, pārtraukts baltais plankums uz krūtīm, pārāk liels baltais plankums uz kumbra, balta apkakle ap kaklu, pēdas, ko klāj balts apmatojums augstāk par delnu („zābaciņi”), baltu plankumu trūkums uz pēdām zemāk par delnu un uz astes galiņa. Bailīgums, agresivitāte.

Nopietni trūkumi. Dzeltenas krāsas acis („vanaga acis”), belmo, zilas acis. Pārāk garš, pārāk mīksts apmatojums. Barankas veida aste. Nestandarta krāsa (tāda, kas nesastāv no trīs krāsām). Melni plankumi uz balta fona.

N.B. Suņiem ir jābūt diviem normāliem sēkliniekiem, kas pilnībā noslīdējuši sēklinieku maisiņā.