SalUki/Saluki

Saluki jeb persiešu vēja suņu dzimtene - Tuvie Austrumi. Vairāku tūkstošu gadu laikā šķirnes veidols nav būtiski mainījies. Pirmajā atrastajā rakstiskajā liecībā, kas datēta ar aptuveni divsimto gadu, šie suņi atainoti kā lepni un cēli dzīvnieki. Tolaik aristokrātiskas bija medības ar vanagiem un suņiem, priekšroka tika dota tieši saluki šķirnes senčiem. Suns spēj attīstīt lielu ātrumu, viens no ātrākajiem suņiem pasaulē.

No ļoti seniem laikiem, apmēram 5000-6000 pirms mūsu ēras, tad, kad vēl nebija pat faraonu, ir saglabājusies ziloņkaulā griezta saluki galva, kuras kakla daļu rotāja visiem pazīstamā kaklasiksna. Mūsdienās ir saglabājušies daži bareljefi, kuros attēloti trīs saluki, kas dzenas pakaļ gazelei. Jau sengrieķu rakstnieka un vēsturnieka Ksenofonta darbos pieminēti graciozie un ātrie kurti. Seno ēģiptiešu pieminekļos, kas radīti 2000-3000 gadus pirms mūsu ēras, arī ir atrodamas saluki šķirnes liecības. Krusta kara gājienu laikā suņi izplatījās un guva popularitāti dažādās Eiropas valstīs.

Saluki ir vidēja auguma (augstums skaustā 56-71 cm) slaidi, eleganti, pārlieku jūtīgi suņi. Troksnis un nekorekta apiešanās dara šos suņus tramīgus un nervozus. Nav piemēroti ģimenēs ar maziem bērniem. Pēc rakstura neatkarīgs, augstprātīgs, tādēļ iesācējiem nav ieteicams. Nepieciešama neatlaidīga apmācība. Tāpat kā ar greihaundiem, saluki nav ieteicams uzturēties citu mazu suņu un dzīvnieku sabiedrībā, jo medību instinkti liek vajāt visus kustīgus, sevišķi mazus objektus. Pastaigām jāizvēlas klusas vietas bez citiem dzīvniekiem, jo, atraisoties senajiem medību instinktiem, suns par paklausību aizmirst un dodas vajāt medījumu. Vislabāk saluki nodarbināt slēgtā un plašā teritorijā vai arī suņu skriešanās sacīkstēs, kas Latvijā diemžēl nav populāras.

Apmatojums gluds, zīdains, uz ķermeņa īss, uz ausīm, kāju aizmugurējā daļā un astes - garš. Mēdz būt arī garspalvaini saluki. Kažoka kopšana īpašu grūtību nesagādā, pietiek ar izsukāšanu.